— Tu man tikai pasaki, vai ir ko uzkost? Citādi es esmu kā muša: uz ēdiena smaržu salidoju! — Alise, ienākot manā dzīvoklī nevis kā viesos, bet kā pie sevis mājās, priecīgi iesaucās
Es stāvēju koridorā, joprojām nenoāvu apavus, un vēroju, kā mana draudzene, nenovelkot kurpes, klak-klak pa laminātu devās pie ledusskapja, it kā tas būtu scenārijs no filmas.
— Alisīt, nu kaut vai tēju vispirms piedāvātu. — saspringti pasmaidīju es.
— Nu, tēja – tas pats par sevi saprotams. — viņa atmeta ar roku, jau velkot ārā pudeli ar mājās gatavotu dzērveņu morsu un siera kasti, ko biju taupījusi romantiskām vakariņām ar vīru.
Alise bija tā draudzene, kura vienmēr zināja, kas garšīgs ir mājās, pat ja ledusskapis bija aizslēgts. Viņas superspēja – saost ēdienu no attāluma. Un vēl – uzvesties tā, it kā ar savu vizīti izdarītu man pakalpojumu. Viņa kaitina manu vīru Andri. Tieši līdz zobu griešanai. Bet, kā viņš pats atzinās, bija pacietīgs tikai manis dēļ.
— Tev vajadzētu uzlikt zīmi: “Ieeja ledusskapī tikai ar speciālu caurlaidi,” — vīrs kurnēja, kad Alise kārtējo reizi aiznesa viņa zilo sieru.
— Ak, atlaid. Viņa to nedara aiz ļauna prāta, vienkārši… — es mēģināju attaisnot draudzeni.
— Viņa vienkārši alkst pēc citu cilvēku delikatesēm, — viņš teica tieši.
Jāsaka, ka Andris ir pavārs pēc aicinājuma. Viņš nevis vienkārši gatavoja, bet gan burās. Viņa mērces kļuva par ģimenes lepnumu. Viņš savāca sastāvdaļas kā alķīmiķis – šķipsniņa tā, pilīte šā, nedaudz balzamiko, trīs veidu sinepes, un tad aromāts piepildīja virtuvi, it kā pats iedvesma būtu izšķīdusi gaisā.
— Lūk, šis būs ideāli piemērots jūras asarim, bet tas – rostbifam. Un šis trešais… — viņš berzēja rokas, — pats vēl nesapratu, kam, bet garša ir maģiska.
Es visu nogaršoju ar tējkaroti un pamāju. Pēc tam mēs apsēdāmies pie virtuves galda, viņš ielēja pa glāzei vīna un teica ar smagu nopūtu:
— Atnāks tava Alisīte, un viss nenonāks uz gaļas, bet uz batona. Vienkārši tāpat. Ar karotēm. Viņa taču neatšķir gastronomiju no porcijas.
— Varbūt tad mērces nolikt dziļāk? — es ieteicu.
Andris iesmējās:
— Lai lien. Tikai šoreiz pārsteigums nebūs viņas pusē.
Es saraucu uzacis, bet klusēju. Nākamajā dienā Alise parādījās kā nekas nebūtu noticis, it kā viņas galvā būtu nostrādājis signāls “ledusskapī ir svētki”.
— Nu ko, sauc savu pavāru! Es jau esmu noskaņojusies kulinārijas brīnumiem, — viņa jautri čivināja, garām man ejot un jau dodoties uz virtuvi.
— Andra nav, viņš ir darbā, — es teicu, aizverot durvis.
— Ak, es domāju, ka viņš mani iepriecinās ar kādu avokado pastēti vai… o, un kas ir šis?
Viņa, protams, jau rakņājās ledusskapī. Trīs stikla burciņas stāvēja redzamā vietā. Burciņas ar vāciņiem un uzrakstiem uz līmlentes: “Fuego”, “Sour Beat”, “Velna spēriens”.
— Vai tie ir Sātana pagraba kodi? — Alise iesmējās. — Oho, roku darbs?
— Andra mērces. Ļoti asas, — es uzsvērti teicu.
— Ideāli! — priecīgi izstiepa draudzene. — Es tieši gribu kaut ko “traki asu”.
Lasi vēl: “Viņa pat nezina,” mans vīrs Armands iesmējās telefonā; es stāvēju pie mašīnas loga un to dzirdēju
Es mēģināju viņu apturēt:
— Alise, tiešām, tas nav priekš sviestmaizēm. Andris eksperimentē, un viena no tām… nu, tā ir tieši traka.
— Ak, beidz, es taču neesmu mazulis. — viņa teica, izvelkot karoti.
— Nu kaut vai uz maizes uzsmērē…
Bet viņa jau bija pasmēlusi pirmo mērci – “Fuego” – pilnu karoti un ielika mutē ar gastronomiskā ekstāzes izteiksmi.
Pēc sekundes viņas seja mainījās. Acis iepletās, vaigi nosarka, lūpas izstiepās klusā saucienā. Viņa satvēra glāzi un sāka skriet ūdens virzienā.
— M-m-m! — viņa izdeva skaņas, izmisīgi bakstot uz izlietnes pusi.
Es paķēru glāzi, piepildīju ar ūdeni. Alise to izrāva, vienā rāvienā izdzēra. Pēc tam vēl vienu. Pēc tam tieši no krāna – muti zem strūklas.
— Ko tu tur… ko tu tur iebēri?! — viņa beidzot aizsmaka, acis bija mitras.
Es arī nolēmu pamēģināt – burtiski uz karotes gala. Un uzreiz visu sapratu. Tas bija halapenjo, čili, skoč-bonnets piparu un piliena kaut kādas asākās mērces maisījums, ar ko, pēc Andra vārdiem, tīra lidmašīnu dzinējus.
— Nu tu… tu… vai viņš ir traks?! — Alise joprojām dzēra ūdeni, tikko runājot.
— Es tevi brīdināju. — es izpletu rokas. — Tas nav tikai ēdiens, tā ir alķīmija. Eksperiments.
Pēc stundas, kad viņa bija nedaudz atguvusies un emocijas bija nožuvušas, Alise sēdēja klusāk par ūdeni, zemāk par zāli. Tēju dzēra uzmanīgi, pat uz cepumiem skatījās ar aizdomām.
Vakarā, kad Andris atgriezās, es viņam uzreiz jautāja:
— Bet ja nu es pati būtu nolaizījusi šo lavu?
— Vai tu laizīji? — viņš nepiekāpīgi jautāja.
— Nē, bet, ja nu.
— Nu, tu nebūtu to ēdusi ar karotēm. To var izdarīt tikai Alisīte, kas sajauc mērci “Fuego” ar zemeņu ievārījumu.
Viņš bija mierīgs kā milzu čūska. Pat nedaudz apmierināts.
Kopš tās dienas daudz kas mainījās…
Alise pārstāja līst ledusskapī. Katra viņas vizīte tagad sākās ar jautājumu:
— Vai es drīkstu vienkārši pasēdēt? Neesmu izsalkusi, godīgi. Jums te ir… bīstami.
Viņa kļuva atturīgāka, gandrīz mājas cilvēks. Un pat atnesa kādreiz burciņu ar savu apelsīnu ievārījumu. Ar vārdiem:
— Ja nu mājā atkal ir ķīmija.
Andris pēc tam kļuva pret viņu nedaudz maigāks. Un es… es sapratu, ka pat vispieķērīgākais un necivilizētākais cilvēks var mainīties – ja vienreiz viņa mēle pieskaras tīriem pipariem koncentrācijā 300% no normas.
Tagad pie mums mājās ir joks:
— Kurš apēdīs pēdējo siera gabalu – saņems desertu no Andra. Un visi uzreiz pieklājīgi atsakās.
